Saakums

Peec ilgiem shaubu un nedroshiibas mirkljiem, un steigaa pienjemtiem leemumiem esmu ieradusies Rumaanijaa. Sheit ir savaadaak. Cilveeki ir tik laipni, un atklaati. Vinji nesteidziigi bauda dziivi. Arii mirkljos, kad ielas ir paarpildiitas un katrs kaut kur dodas, apkaart valda pilniigs miers - visai apbriinojami. Sheit nav ne minjas no muuzhiigaas Latvijas steigas, skrieshanas un stresa. Jaa arii sheit ir kriize un cilveekiem ir jaadomaa par to, no kaa izdziivot, bet vinji ir laimiigi. Sheit valda primitiivaa laikmeta ieziimes - cilveeki nav bagaati, nedziivo daargaas villaas un nebrauc ar mersedesiem, bet ir absoluuti laimiigi. Ir ko maaciities - kaa kljuut laimiigam un pavisam vienkaarshi priecaaties par to, kas tev pieder.

skats pa dziivoklja balonu ir pasakains --->

Shobriid man organizaacijaa nekas iipash nav bijis jaadara - tikai rumaanju valodas nodarbiibas, un svariigaako pilseetas iestaazhu apskate. Un pilseeta ir tik tieshaam skaista. Saakot ar pamestajaam, izdemoleetajaam eekaam, kuraas pie sienaam karaajas absoluuti neskartas gleznas, un beidzot ar lielo struuklaku, kas ir visai iespaidiiga, iipashi vakaros.



Pagaidaam es juutos lieliski - kaa zivs uudenii. Protams manii valda latvieshu cilveekam raksturiigas aizdomas, ka tuliit kaut kam ir jaanoiet greizi, jo viss tachu nevar buut tik ideaali, kaa man liekas, visu laiku. Bet laiks raadiis.